2025. gada 26. maijā Rīgā, Cēsu ielā, atklāja Igaunijas Biznesa centru. Tā ir vairāk nekā 13 miljonus eiro vērta igauņu investīcija. Jauna ēka, kas iecerēta kā pastāvīga tikšanās vieta abu valstu uzņēmējiem. Atklāšanā piedalījās Igaunijas ekonomikas un rūpniecības ministrs Erkki Keldo un Latvijas ekonomikas ministrs Viktors Valainis. Tika pasniegtas arī Livonijas balvas uzņēmējiem. Klāt bijām arī mēs, Latvijas Tekstilrūpniecības asociācija.

Bet, godīgi sakot, sēžot tajā jaunajā ēkā Rīgas centrā, mēs domājām nevis par Tallinu. Mēs domājām par Daugavpili. Un par to, kāpēc tieši tagad Latgalei var pavērties iespēja, kādu tā nav redzējusi gadiem.

Kaimiņš, kas mums tiek priekšā

Igaunija jau gadiem ir tas Baltijas kaimiņš, kuram veicas labāk. To apstiprina arī algas. 2025. gada nogalē vidējā alga Igaunijā pārsniedza 2150 eiro mēnesī. Latvijā tā bija ap 1815 eiro. Starpība nav milzīga, bet tā ir noturīga, un ražošanā katrs eiro uz vienu darba stundu ir svarīgs.

Igaunijas apģērbu nozarē strādā ap 150 uzņēmumu. Tie lielākoties ražo Somijas un Zviedrijas tirgum, kur klienti maksā par kvalitāti un uzticamību. Tā ir laba pozīcija. Bet, augot algām mājās, arī labā pozīcijā rodas vienkāršs jautājums. Kur ražot tā, lai paliktu Eiropā, tuvu klientam, ar kvalitatīvu darbu, bet bez Skandināvijas izmaksām?

Lielais vilnis, ko sauc par tuvināšanu

Tas nav tikai igauņu jautājums. Visa Eiropas modes nozare pēdējos gados ir sākusi atgriezties tuvāk mājām. Angliski to sauc par nearshoring. Latviski tā ir ražošanas tuvināšana.

Iemesli ir praktiski. Pandēmija parādīja, cik trausla ir piegādes ķēde, kas stiepjas 10 tūkstošus kilometru pāri okeāniem. Pasūtījums, kas parasti aizņēma sešas nedēļas, pēkšņi prasīja sešpadsmit. Kamēr vieni gaidīja konteinerus no Āzijas, citi, kas ražoja Eiropā, jau papildināja plauktus.

Tagad skaitļi runā paši par sevi. Ražojot Āzijā, dizains jāapstiprina četrus līdz sešus mēnešus pirms tas nonāk veikalā. Ražojot Eiropā, pietiek ar sešām līdz desmit nedēļām. Tam klāt nāk jaunās Eiropas Savienības prasības par ilgtspēju un caurspīdīgu piegādes ķēdi. Aptuveni septiņi no desmit modes uzņēmumiem plāno tuvināt ražošanu Eiropai. Šis vilnis jau ir sācies, un tas meklē vietas, kur nolaisties.

Latgales otra puse

Latgalē vidējā alga ir zemākā visā Latvijā, ap 1300 eiro. Plaisa ar Rīgu ir gandrīz 34 procenti. Parasti par to runā kā par problēmu, un tā tā arī ir.

Bet ir arī otra puse. Latgalē ir kvalificēts darbaspēks, kuram trūkst darba. Ir cilvēki, kas prot strādāt ar audumu, mašīnu un roku. Un ir kaut kas, ko nevar uzbūvēt vienā dienā un nevar nopirkt ne par kādu naudu. Tradīcija.

Trīssimt gadu adatas un diega

Tekstils Latgalē nav nekas jauns. Pirmā tekstila ražotne šeit sāka darbu jau 1724. gadā. Tas ir vairāk nekā trīssimt gadu nepārtrauktas pieredzes.

Padomju laikā Daugavpils bija nopietns rūpniecības centrs. Te strādāja Ķīmiskās šķiedras rūpnīca, kas dibināta 1964. gadā. Te darbojās apģērbu ražotne “Daugavpils apģērbs”, kas šuva mēteļus un uzvalkus. Tūkstošiem cilvēku zināja, ko nozīmē rūpnīcas ritms un labi padarīts darbs.

Tad daudz kas apstājās. Tirgi pazuda, rūpnīcas slēdzās, darbs aizgāja. Bet prasme nepazūd vienā paaudzē. Tā paliek rokās, atmiņā un attieksmē pret darbu. Latgalē tā joprojām ir.

Bet cilvēki aiziet

Un te ir patiesība, kuru nevar noklusēt. Latgalē iedzīvotāju skaits sarūk visstraujāk no visiem Latvijas reģioniem. Tikai iekšējās migrācijas dēļ, cilvēkiem pārceļoties uz Rīgu vai citur, Latgale no 2000. līdz 2019. gadam zaudēja gandrīz 18 tūkstošus iedzīvotāju. Demogrāfi prognozē, ka reģions katru gadu var zaudēt vēl ap procentu iedzīvotāju.

Iemesls bieži ir vienkāršs. Jaunieši pabeidz skolu, aizbrauc mācīties un neatgriežas. Ne tāpēc, ka nemīl savu pusi. Bet tāpēc, ka nav darba, dēļ kura palikt.

Lūk, kāpēc mēs sēdējām Igaunijas Biznesa centrā un domājām par Daugavpili. Jo viss sakrita. Eiropa meklē, kur ražot tuvāk. Igauņiem mājās kļūst dārgi. Un Latgalē ir prasme, tradīcija un cilvēki, kuriem vajag darbu.

Doma, kas radās sarunās

Tieši to mēs pārrunājām ar igauņu partneriem. Daļu tekstila ražošanas varētu pārcelt uz Latgali. Ne tāpēc, ka tur lēti. Bet tāpēc, ka tur ir tradīcija, prasme un cilvēki, kas grib strādāt.

Šo atšķirību mums ir svarīgi pateikt skaļi. Mēs negribam pārdot Latgali kā lētu darbaspēku. Tas būtu pazemojoši un īstermiņa. Lēts vienmēr atradīsies kāds vēl lētāks, un cilvēki paliek tikpat nabadzīgi. Mēs gribam parādīt Latgali kā vietu, kur labs tekstila darbs ir bijis mājās jau trīssimt gadu un kur to prot novērtēt.

Ko tas patiesībā prasītu

Mēs neesam naivi. Lai šī doma kļūtu par realitāti, nepietiek ar vienu sarunu un labiem nodomiem. Vajadzīgas investīcijas iekārtās. Vajadzīga jaunu darbinieku apmācība, jo daļa pieredzes ir aizgājusi kopā ar vecajām rūpnīcām. Vajadzīgi uzticami partneri abās robežas pusēs un skaidri noteikumi.

Tas ir darbs gadiem, ne mēnešiem. Bet tieši tādēļ pastāv asociācija. Lai savestu kopā tos, kas ražo, tos, kas meklē ražotāju, un tos, kas var palīdzēt ar finansējumu un apmācību. Vienam uzņēmumam šāds uzdevums ir par lielu. Kopā tas ir izdarāms.

Ja tu esi daļa no šī stāsta

Šis ir tikai sarunas sākums, un mēs to neslēpjam. Bet lielas lietas bieži sākas tieši tā. Ar vienu sarunu jaunā ēkā Rīgas centrā, kur kāds beidzot pajautā: kāpēc ne Latgalē?

Ja tavs uzņēmums ražo Latgalē vai apsver to, mēs gribam ar tevi runāt. Ja esi igauņu vai cits ārvalstu partneris, kas meklē ražošanas vietu Eiropā ar dziļu tekstila tradīciju, raksti mums. Mēs zinām reģionu un cilvēkus un palīdzēsim atrast īstos kontaktus. Un, ja tev vienkārši rūp, lai darbs Latgalē atgrieztos, kļūsti par biedru. Jo vairāk mūsu, jo skaļāk mūs dzird.